z i e d o n i s.

Man kāds teica, ka Rimants Ziedonis esot dīvains. Lasīju viņa dzeju un domāju - kāpēc dīvains?

Kaut kas maniakāls ir viņa rindās. Kaut kas liek nodrebēt ikvienam, kuri tās lasa. Autoru tie nozākā par traku, bet viņš tāds nav. Viņš tikai atšķiras. No kā atšķiras?
No tā, kurš lasīt mēģinājis, būdams lasīt nepratējs, un savam draugam analfabētam iedevis kritizēt.
Uz morgu aiznesa vectēvam parādīt. Vectēvs guļ 213. skapītī. Tas ir no kreisās pats pirmais.
Un autoru padarīja par traku un dīvainu. Autors nedusmojās. Tikai ar laiku vairs nerakstīja un nepublicējās. Ne skolās, ne licejos, ne uz krāsainiem avīžu stabiem. Dīvaiņi nekad nevar kļūt labi.
Bet kritiķis analfabēts saberzēja rokas, un ķērās pie Žoržas Sandas un groka. Tam, lūk, no tiem trakajiem, bija iesnas pielipušas. Un nu vainīgi bija visi – Fausti, Aramisi un morfinisti. Tie nu bija tie sliktie.
Ko lai dara, ja analfabētam kritiķim iesnas.