Katram mums savs stāsts...

/Katram no mums ir savs stāsts. Cik daudz mēs par to pastāstam citiem un cik daudz paturam sev? Kādi pagātnas rēgi nomoka katra bezbēdīgo seju?/

Vējš dzenāja pirmās rudens lapas no viena pagalma stūra uz otru. Šūpoles ritmiski ļāvās plūsmām, un dažu brīdi likās, ka kāds neredzams bērns tajās šūpojas. Koki bija uzsākuši savu ierasto deju un pēdējie saules stari iekrāsoja visas debesis neizsakāmi skaistā krāsu paletē. Tumšo mākoņu gubas vēstīja par negaisa tuvošanos. Likās, daba bija ievilkusi dziļi elpu un jau trūkstot gaisam klusām gatavojās jaunas elpas ievilkšanai.

Runcis murrājot šķērsoja lieveni un tuvojās šūpuļkrēslam, kurš vienmērīgi bija uzņēmis ritmu...turpu šurpu, turpu šurpu.

Sievietes dzīslām izrotātie pirksti cieši bija ieskāvuši savās važās vēstuļu žūksni. Nodzeltējušais un vietām saburzītais papīrs bija pārsiets ar zilu lentīti, kuras kādreizējo krāšņumu bija bojājis laika zobs. Sievietes skatiens stingi vērās tālumā. Asaru pērle bija iegūlusi labās acs kaktiņā un zem tās iezīmējās jau izžuvis
citu tādu pašu asaru strautiņš. Cieši sakniebtās lūpas likās esam tikai kā melna svītra viņas sejā.

Pirmās lietus lāses atsitās pret lieveņa pakāpieniem. Mākoņi savilkās vēl ciešāk un vēl vējam pagūstot uz mirkli pierimt, ilgi apvaldītas elsas piepildīja mājas pagalmu.

Šūpuļkrēslā iekārtojās vējš un turpināja pirmīt uzsākto ritmu....turpu šurpu, turpu šurpu...

/Harry Gregson-Williams "Motorcade"/

- - - - - -

Alīna sēdēja piepītējā istabā jau kopš vakardienas. Dīvānu klāja saburzīts, traipiem noklāts palags, pāris spilveni un ēdienu paliekas. Kāds garmatains puisis trinkšķināja ģitāru, aizbildinoties, ka sen nav neko spēlējis. Viņa priekšā gulšņāja divas Alīnas klasesbiedrenes. Viena tina cigareti un otra izklaidīgi spēlējās ar saviem matiem, pa reizei pieskaroties jaunieša kājai.
Rolands un divi citi puiši no vecākajām klasēm spēlēja kārtis un skaļi lamādamies apsprieda vakardienas pasākumu pie Goras. Ik pa mirklim kāds no viņiem ar pirkstu parušināja ar kaudzi piesmēķēto pelnutrauku, lai atrastu kādu vēl lietojamu izsmēķi.
Alīnas pakausis pieskārās pie vēsās sienas un viņa aizvēra acis, kuras bija sākušas asarot no dūmiem un alkohola smārda. Pastiepusi roku viņa satvēra spilvenu un noklāja to sev uz vēdera. Nelabums kāptin kāpa
pieņemot arvien lielākus apveidus, bet bezspēks un apdullinātais prāts neļāva viņai kustēties.
"Kāpēc...kāpēc...viņš taču man solīja, ka viss būs labi..." Pudeles kakliņš pieskārās lūpām un viņa norija rūgto malku, kas kā pamudinājums deva vaļu pirmajām asarām. Melnā acu tuša saplūda ar sāļo ūdeni un pāri bālajiem vaigiem ritot iezīmējās melnas līnijas.
Histērijas izraisītais vēmiens pārtrauca ģitāras trinkšķināšanu un puišu lamas. Asarām tekot, skārņā garša mutē kāpa no jauna un no jauna.
"Mammu..." no Alīnas izlauzās izmisis kliedziens...

/Oomph! "Swallow"/

- - - - -

Koši raibās tulpju galviņas bija noklājušas visus laukus un liekas neviena mākslinieka ota nespētu attainot
tādu pašu krāsu bagātību uz audekla. Pavasara diena bija padevusies neizsakāmi karsta un vīrs kombainī suta kā sivēns. Sviedri lija aumaļām un miklais krekls jau kādu laiciņu bija piekļāvies viņa augumam. Vagas galā, viņš pagrieza aizdedzes atslēgu un motors lēnām norimās. Ducis zvirbuļu uzspurdza gaisā no attālākās puķu dobes, aizplanējot draudzīgi čivinot uz mājas pusi.
Vilis nespēdams vairs izturēt netīkami slapjo audumu, kas grauzās saulē iedegušajā ādā, novilka nost kreklu. Noslaucīdams ar to sviedrus no sejas, viņš to saburzīja un pasvieda zem krēsla. Samiedzis acis viņa skatiens pārslīdēja pāri krāsainajiem tulpju paklājiem, līdz apstājās pie mājas. Saspringušais augums paliecās lieveņa virzienā. Cilvēks apveids stāvēja uz pēdējā pakāpiena, vienā rokā turēdams lielu bļodu un ar otru sparīgi mādams Vilim. Putni pieklusa...

Acīs plūda sviedru lāses un nežēlīgi dedzināja redzi. Viņš samiedzās un kaut arī tas ilga tikai mirkli, no jauna palūkojoties mājas virzienā Vilis vairs nemanīja tik pazīstamo cilvēka aprisi uz lieveņa. Neviens nemāja. Tikai žāvēšanai izkārtie palagi plandījās pēkšņi uzpūstajā vēja brīzē.
Rīkle bija izkaltusi un roka satvēra pudeli, kurā joprojām vēl saules stari nebija atdzesējuši līdzi paņemto ūdens krājumu. Veldzējis slāpes, viņš uzlēja pāris šaltis uz pakauša un sūrstošās muguras.
Pēdējo reizi palūkojies mājas virzienā, viņš atkal satvēra aizdedzes atslēgu.

/Akvārija filtra monotonais troksnis un pieklusināta mūzika no kaimiņu dzīvokļa./

- - - - -

Tumsa pārņēma istabu. Stūrī ierāvies zēna apveids ar stingu skatienu lūkojās uz vienīgo gaismas staru, kas ieplūda no durvju apakšas. Tēva kliedzieni un mātes nu jau histēriskās vaimanas piepildīja viņa apdullināto prātu. Likās, vairs nekas neeksistē, kā tikai šī neglābjamā skaņu kakafonija aiz durvīm. Nenovērsis skatienu no gaismas strēles, viņš jutas abu ķermeņus lēnām tuvojamies. Mežonīgs rūciens izlauzās no tēva rīkles un mātes galva dobji atsitās pret aizslēgtajām durvīm. Gaisma pazuda un tikai kluss čuksts izvēlās no uz zemes guļošās mātes lūpām: "Tikai neaiztiec viņu..."
Uz mirkli viss apklusa un zēns nekustēdamies lūdza, lai tas būtu pēdējais cēliens šai nelādzīgajai izrādei, uz kuru viņš pat nebija iegādājies biļetes. Piespiedu seanss?
Pudele sašķīda pret sienu un kāds tramīgi sāka raustīt durvju rokturi...