Izbija

Pieslēgt pie strāvas varbūt?
Divitūkstoši astotā gada astotais maijs.

Sēžu, liekas uz bezgalīgi gara krēsla. Nekustos nemaz. Tikai acu plakstiņi veic savu funkciju. Ieelpoju.
Šķiet, ka nespēju darīt neko citu kā tikai vērot. Truli blenžu vienā punktā, bet tam apkārt kustas un pārvietojas ķermeņi. Ķermeņu mudžeklis, kājas, rokas, galvas- bezpersoniskas un neko neizsakošas, kas veic noteiktas mehāniskas darbības.
Apsēžas blakus cilvēks. Runā ar mani, stāsta. Ko? Es nezinu, neuztveru, nezinu. Jautā man. Tad pieceļas. Aiziet.
Acis plati ieplestas un vēl viena ieelpa. Apkārtējas skaņas un saucieni laužas līdz ausīm, bet netiek. Zāles gaismas un ķermeņu krāsas indīgi spilgtas, kož acīs, bet aizspiest ciet tās es nespēju. Sāpēja visas maliņas, trūka elpas, bezspēks, bet te pazūdu telpā un liekas, ka nejūtu vairs neko, tikai tāds kā tukšums manī iekrīt dziļāk un dziļāk.