***

Satvert uz galda guļošo spalvas kātu. Iemērkt tintē un ļaut tai uzsūkties ar melno vielu. Ielūkoties vēl pēdējo reizi sveces liesmā un sasprindzinoties pirkstiem, pieskarties iedzeltenajai papīra virsmai...

Mirklis, un tinte izplūst, veidojot arvien lielāku un lielāku okeānu ieslodzītajā nekurienē. Vārdi pazūd, domas sajaucas un skatiens atkal lūkojas sveces liesmā...neizpratnē un sajukumā.

- - - - -

Dažreiz liekas, ka jautājumu gūzma spēj nogalināt. Un, ja ne nogalināt, tad sagraut. Mūžīgais kāpēc par un ap lietām, kuras es nekad nespēšu līdz galam izprast. Pieskarties patiesības kaut vai vienai neizsakāmi mazai maliņai, lai uz mirkli spētu rast atbildes kaut uz pusi no maniem jautājumiem.

Pirms miega, kad klusums un tumsa pārņem telpu, un tikai pulksteņa vienmērīgais tikšķis pietur pie kādas noteiktības pirms prāts kaut lēnām, tomēr neapstādināmi iegulstas neapjausto zemapziņu dzīlēs. Tikai šī mirkļa laikā, klusām tiek pateikts paldies par to, ka varu baudīt šo te mieru un prāta nosvērtību. Vairs nav jākliedz tumsā šie neskaitāmie kāpēcīši... Nē. Atbildes man neviens neiedos, jo tās apjaust var tikai pašam uzzinot. Interesanti, cik daudz cilvēku tajā brīdī iedomājas par tieši to pašu...

Cenšos saprast savas bailes pret vājprātīgiem cilvēkiem. Vienīgais izskaidrojums tam ir bailes par to, ko viņi ir redzējuši...kādas robežas pavēruši. Varbūt viņi zina patiesību? Patiesību par lietām, likumsakarībām un dzīves noteikumiem, kurus mēs visi ievērojamam, neatkarībā no to nezināšanas. Varbūt iespazīstot to visu, cilvēks pazūd nebūtībā, un viņš labāk piever savas saprāta acis, jo tam nav vietas šinī haosā?

- - - - -

Saspringtais tvēriens atslābst un spalvas kāts tiek noguldīts uz galda. Papīra lapa tiek saburzīta un aizmesta pie jau daudziem tādiem pašiem sabojātiem ievadiem.
Citreiz...citreiz tiks iedegta šī te pati svece, paņemta tīra papīra lapa un no jauna satverts spalvas kāts, lai šoreiz bez minstināšanas pabeigtu iesākto.