Likteņa ironija

You never know whats next
Man vecmāmiņa teica, ja nezini ko darīt aiziej uz krustcelēm nepatīk pa labi griez, pa kreisi.bet man nekad nav bijusi iespēja viņai pajaut a ko darīt ja uz ceļiem ir remontdarbi??!
[foto by sundew]

Kad princeses bezrūpīgās dienas ar prieku un dāvanām apveltītās liktenis bija skaitījis. Gaismu nomainīja tumšas un vientuļas naktis. Nelaimīgais, agrāk dzīvespriecīgais, tēls klejoja gaiteņos un nerada mieru. Likteņa smiekli atspoguļojās viņas sejā. Spoguļi paši vairījās no viņas. Tituls līdz ar skaistumu bija zudis. Bija radies jauns, neatpazīstams spitālīgs rēgs. Neatzīts un noniecināts, nesaprasts un atstumts palika šis sabiedrības jaundzimums. Visvairāk šaustīja un tiesāja ne jau sabiedrība, bet gan pati. Neizpratne par ironiju un apstākļu maiņu gremdējoties krāšņās atmiņas. Kvantums attaisnojumu kāpēc neiziet dienas gaismā tiem, kas nezināja par izmaiņām. Vai tas viss dēļ sabiedrības vai sevis nepieņemšanas? Kurš no apstākļiem bija spēcīgāks nevarēja saprast, jo šī sāpīgā mijiedarbība robežojās ar rūgtām asarām, kas dedzināja gan iekša, gan ārā