Pavasara lidojums...

Nianses, nianses, nianses... tik daudzas un nebūtiskas. Turpretī saliekot tās visas kopā, veidojas neaprakstāmi novērojumi un sajūtas.

Pieskarties kādam priekšmetam ar pašiem pirkstu galiņiem un saplūst ar tā virsmu. Ieelpot gaisu un sajust kā visas pasaules smaržas saplūst tavās plaušās un apreibina prātu tik ļoti, ka nākas apsēsties vai pieturēties pie kaut kā. Un pat turpinot streipuļot nenoteiktā virzienā, seja ir neizsakāmas laimes pārpildīta. Sirdī pat smeldz, cik laimes pārpilns var būt cilvēks.
“Ti amo...” un balss apskauj manus plecus, manas rokas, manu sirdi. Skatiens sniedzas tālu prom, un liekas, ka šeit vairs nekas netur. Kamēr ķermenis ir iesprostots četrās sienās, tikmēr prāts un dvēsele lido.
Lido pāri māju un transportu jumtiem, putekļos tītajām ielām un vadiem, līdz izlaužas saules apsildītās pļavās, ēnainās ielejās, kur strauti kā dzidrākie spoguļi spirdzina šādas te nogurušās dvēseles un dod spēkus jauniem lidojumiem.
Lido līdz ar kaijām un gaisa pūķiem gar jūras krastu, pieverot acis labsajūtā, kamēr vējš kutina seju un spēlējas ar matu cirtām.
Lido pāri biezām priežu un egļu audzēm, kur stirnas pavada savā instinktu dzītajā skrējienā, kur atmostas dzīvā radība un sniega plēksnes atkāpjas, ļaujot ienākt saulei un siltumam.

Pavasari, ko tu dari ar mani?