Veidols.

Stāvot domu pieturā vilciens patraucas garām beznosaukuma nedzimušiem vārdiem.

Tik vieglām,kā mazas bišu kājiņas,viņu pārņem-tā klusītiņām lien laukā-brīvība.Jau izliecoties viņas maigajam-tikko izkusušam sniegam uz ādas-augumam,palēnām viņas lūpas katiņos piedzimst smaids.Brīnums ietver viņas burvību un nepiespiesto sirdspukstu ritmu harmoniju.Rokas tiek stieptas līdz pašas pirkstu galiem,kas pieņem savus apveidus un būtību-būt tiktiem skartiem un viņas kājas,kas atgādina plaukstoša koka saknes,kas ir spēka un brieduma pilnas.Viņa.Acis plaši atvērtas un dziļi kā caur spoguli,kurā pats raugies,tā Tevī lūkojas.