Utopija.
Manā galvā ir pasaule. Pasaule, kurā valda taisnīgums, mīlestība un cieņa. Nepastāv lepnums draugu starpā, nepastāv atriebības kāre, nepastāv otra noniecināšana. Draudzības vārds nav viss kā aizsegs vientulībai. Tas arī nav vairogs, jo nav pamata aizsargāties. Draudzības vārds kā neizsakāms padevības un uzticības dzēriens, no kura nav iespējams apreibt, kura varā ir vēlme dot citam, nevis ņemt.
Mīlestība kā balts audekls, uz kura divi cilvēki veido skaistākās līnijas, ornamentus, krāsu salikumus, līdz beigās uz tā paveras skaistākā ainava, kas jel kādreiz ir skatīta cilvēka acīm. Bērna smiekli, kas spēj līdzināties tikai putnu dziesmām sveicot pirmās pavasara dienas. Smaids, kuru nespēj pārraut pat asākais naža cirtiens, bet spēj pilsētām celties un plaukt savā pašpietiekamībā, pārspējot pat paradīzes vīzijas. Gudrība nevis viltība. Gudrība nevis lišķība. Gudrība kā viens no cieņas pavedieniem, kuru pavada pacietība plecu pie pleca ar iecietību. Harmonija kā gaiss, kuru nav iespējams aprakstīt, bet tikai izjust.
Manā galvā ir šī pasaule. Pasaule, kuru redzējis nav neviens. Ja vien kāds zinātu, cik grūti ir dzīvot ar šo apziņu...
Emociju virpulis, kurš liekas izraus mugurkaulu un pārpludinās asiņu straumi vēnās. Emocijas, kuru priekšā tu bezspēcīgi nokrīti ceļos, ļaujies asarām un kliedz uz visu pasauli, lādot Dievu, manu sargeņģeli par to, ka viņš ir devis man šo pasauli manā galvā. Kāpēc man?!
Ir lietas, kuras mēs negribam redzēt dzīvē. Bet, lai redzētu šo pasauli, kas ir manā galvā, mums tomēr nākas redzēt tās. Sodība vai dāvana...?
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
Anonymous | 01:19 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
vai arii ka kaut ko neglitu.....
ERA | 01:42 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Skaisti uzrakstiits... :) Ja pasaulee nebuutu negliitaa, mees nezinaatu, kas ir skaistums... :)
Anonymous | 01:44 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
ja nebutu skaistums, mes nezinatu, kas ir neglitums...
ERA | 01:45 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Arii taisniiba... :) Galu galaa, dziive tieshi taapeec ir tik interesanta, ka pastaav shie un veel citi pretmeti... :)
karamellle | 07:02 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Heeh ..... bravo zandymama! Viss zinaamais, un tas, ko kaads kaadreiz jau ir meegjinaajis teikt (par savaam pasauleem, un miilestiibu utt.) ir pateikts shajaa rakstaa. Ir tikai viena atshkjiriiba - sheit tas ir pateikts, patieshaam SKAISTI!
:)
chirkainais | 10:54 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
...kādreiz pārņem sajūta, ka esi nokļuvis ne uz tās planētas, jo tas, kas ir galvā neatbilst realitātei... bet, vai nav tā, ka līdzsvars rodas, ja, bez tā, kas ir galvā, iepazīsti, kas ir sirdī?... rodas pieņemšana, ne pretestība... saproti, ka tas, ko redzi, ir sekas gan paša, gan citu cilvēku esībai, prasmēm, iemaņām, sauc kā to gribi... vienīgais, ko patiesi varam mainīt, esam mēs paši... ja Tevī tas ir, noteikti tas ir ap Tevi...
zandymama | 11:08 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Visa realitāte nesastāv tikai no tevis vai manis. Un diemžēl teksts par to, ka ja tev ir slikti, un visa pasaule neredzami sadodas rokās, arī ir visai mītisks. Līdz ar to mēs visi esam katrs pats par sevi. Un ar tādu attieksmi ir grūti panākt to pasauli, kas mums ir galvās.
Līdzvars ir viltīgs jēdziens, jo ir grūti apzināties, ka var pastāvēt paradīze, kamēr tajā pašā laikā, cilvēki mirst, karo, slimo un ir vietas, kurās valda haoss. Bet līdz ar to tas, laikam tāpēc arī saucas līdzsvars. Zinot, ka ir sūdīgi citur un citiem, tu vari burt pasauli, kurā viss ir labi un pat ideāli.
Vienīgā problēma ir tā, ka ar to sadzīvot ir neizsakāmi grūti. Pieņemt šīs te līdzsvara sakarības prasa pārāk lielus upurus.
aivislisovskis | 11:15 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Tas, ko Tu redzi ap sevi ir tas, ko Tu pats radi. Un neka vairaak. Radi skaistumu, miili pasauli - un Tev apkaart buus skaistums un visa pasaule Tevi miilees. Laadi sho pasauli, suudzies par to - un taa Tevi laadees un nicinaas.
zandymama | 11:34 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Tavā galvā acīmredzot ir daudz lielāka utopija nekā manā. Vai nu arī naivums... :)
aivislisovskis | 12:01 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Vnk cita realitaates uztvere... :)
chirkainais | 14:04 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Līdz ar to mēs visi esam katrs pats par sevi. - vieni ienākam šajā pasaulē un vieni aizejam, bet cilvēks nespēj būt viens visu laiku. Kopā var radīt ko jaunu. Kaut vai mistisko Ideālo Pasauli :). Reti kura draudzība ilgst līdz nāve mūs šķirs, bet bieži vien pietrūkst elementāra atbalsta (ne stutes), prasme veidot un uzturēt draudzību, attiecības un no laika gala cilvēkiem tieksme visu laiku kaut ko upurēt. Reti kurš uzdrošinās upurēt savu Ego, komfortu.
Tas, ka realitāte sastāvētu tikai no manis un tevis, tā nedomāju. Var jau pajautāt, kas vispār ir realitāte. Ja mēs kaut ko neredzam, vai tāpēc tā nav?
Cilvēks rada un uztur savu realitāti, tikai dažreiz aprobežojas ar to, ko spēj uztvert 5 maņas un ko iemācījies no vecākiem un sabiedrības atkārtošanas ceļā.
Katrs cilvēks ir kā atsevišķa pasaule - radīts, piepildīts un turpina to veidot, kur pie vadības pults ir cilvēka griba (ne iegriba, cilvēka gara tēma par plašu, lai to aizskartu), bet kādu darbību cilvēks veiks, lielā mērā, nosaka cilvēka vērtības. Vērtības vieno cilvēkus un atšķirīgie viedokļi par to, kas ir vērtība un kas nav, liek karot. Šķiet, ka pārāk daudz cilvēku tiecas uz ideāliem ārpus sevis, nevis meklē ideālo sevī. Līdzsvaru atrast, ja zini, ka apkārt kari un bads, grūti. Bet tas jau nerodas ne no kurienes. Cilvēkam ir Ēna. Un kurš saka, ka viņam nav, to Ēnas izmēru var pareizināt ar divi. Paradīze un Elle ir tepat, uz Zemes, un pašu cilvēku radīta.
Nostāsti vēsta, ka agrāk cilvēki dzīvojuši idillē, saskaņa un mierā, bet vēsture liecina arī par civilizāciju bojāeju un kas būtu vēsture bez kariem. Paradīze bez Elles? Tad kas atliek? Mēģinām ideālās pasaules tēlu uzturēt sevi kā lielu ilūziju burbuli vai paskatīties godīgi vispirms uz sevi un teikt: nu ja! sūdīgs eņģelis no manis vien sanāk, jo, re, te man ir vēl aste un ragi, bet es negribu būt ne viens, ne otrs. esmu piedzimis cilvēks. Saskaitīt visus savus ķermeņus :) un izdomāt pēc kādiem spēles noteikumiem dzīvot, spēlēt vai būt. Dzīves upe jau tāpēc savu tecējumu nemainīs.
"Visa pasaule neredzami sadodas rokās", šķiet, P.Koleju par to rakstīja Alķīmiķī un citā kontekstā.
Līdzsvars nav jāmeklē starp 2 (+) poliem, bet starp (-) un (+), pirmkārt jau sevī. Nu nepatīk man dualitāte, pretstati, kas neizbēgami arī manā domāšanā, pasaules uztverē. Kaut kur lasīju, ka tas ticis speciāli darīts, lai Dievs vai dievi varētu labāk iepazīt sevi. :) Cilvēks taču veidots pēc Dieva līdzības. Pretmetu savstarpējā papildināšana jeb komplementaritātes princips darbojas, kad apklust domas un iestājas klusums, apklust iekšējie kari katrā un tad iespējams sajust, saredzēt visu to skaisto, ko pieminēji savā bloga rakstā.
Utopija: www.youtube.com... ;)
www.zeitgeistmovie.com - var aplūkot, ja sāk likties, ka domas materializēšana par "Pasauli, kurā valda taisnīgums, mīlestība un cieņa." šķiet reāla. Bet tiekties ir uz ko.
zandymama | 14:22 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Es nesaku, ka nav uz ko tiekties.
Redzi, esmu nākusi tomēr pie pārliecības, ka cilvēks ir egoistiska būtne. Iespējams pat, ja viņš atdod visu sevi citiem, viņš tomēr ir un paliek viens pats, ar ko nekad nedalīsies ar citiem, kaut ko turēs sevī. Nav iespējams panākt pilnīgi neegoistisku cilvēku.
No tā izrietot, esmu arī nākusi pie apziņas, ka visi mēs esam nemainīgi vientuļi. Lai kas un lai cik daudz nevirmotu mums apkārt, mēs savās pasaulēs esam vientuļi cilvēki.
Par līdzsvaru un skatīšanos protams es tev piekrītu...vismaz es tā gribētu no savas puses.
Bet te ir nedaudz citādi man domāts. Ir viegli to visu teikt, spriedelēt un prātuļot, bet saskaroties ar reālām ikdienas situācijām, tu apmulsti un vairs nezini kā labāk rīkoties vai kā skatīties uz notiekošo.
Esi pamanījusi, ka tie, kam intelekts ir augstāk attīstītāks, viņi paliek neiecietīgi, kad cilvēki ar zemāku intelektu kaut ko sāk vāvuļot - skaidrojums ir tik elementārs - viņš to visu jau zina, un viņam tas liekas pašsaprotami. Līdz ar to veidojas nepacietība un neiecietība. Un tā ir bieži arī ar mani. Liekas, ka viss jau ir redzēts, skatīts un dzirdēts, arvien mazāk ir lietu ar ko mani pārsteigt, un tas man liek justies vēl vientuļāk un neizsakāmi sāpina, jo lielākā daļa cilvēku ir vēl tālu kaut vai līdz tam līmenim, kas ir man. Tajā pašā laikā ir arī apķērīgāki cilvēki, kas atkal mani nevar izturēt, jo viņi zina katru manu vārdu un viņiem nav interesanti ar mani.
Vakar braucu autobusā. Man ir smaga soma, bet es stāvu mierīgi sev starp cilvēkiem. Iekāp divas meitenes. Viena tāda neko neizsakoša, bet otra freilene - viņas draudzene - ne visai glīta (pēc maniem standartiem) blondīne/skolniece. Sakrājusies un safrišinājusies. Autobuss pilns, viņa ielien vienīgajā tukšajā vietā - un nevis tā normāli, bet ieveļas, skaļi hihinot un ņirdzot klausulē. Klausījos visu ceļu viņas sarunu par to, ka viņai vēl ne reizi nav nācies krāsoties sabiedriskajā transportā, par to, ka dažreiz uz skolu viņu ved vecāki, bet tad viņa parasti nokavējot pusi no pirmās stundas vida, jo kamēr viņā sakrāsojas, sataisas... Klausos to visu - un it kā pret jau topošo sievieti man nekas nav pretī, bet iekšā kņud naids un nesapratne - kāpēc ir tādi cilvēki un kāpēc viņi nav tādi, uz kuriem ir tīkami lūkoties, no kuriem gribas smelties gan garīgumu, gan zināšanas. Kur cilvēks ir nemitīgā mijiedarbība viens ar otru...
Nezinu, ir grūti izklāstīt man to, ko jūtu. Tāpēc rakstu šos entos bezjēdzīgos rakstus, cerot ka ja metīšu visas šīs domas haosā, kādreiz beigās izveidosies viens patiess kopīgais mans izjūtu spogulis. Bet tad jau manīs.
Žēl, ka skaņas darba kompjūterim nav, nedzirdu mūziku :)
bikmanis | 01:16 18.04.2008 | Atbildēt uz komentāru |
to var transformeet uz kaut ko skaistu, tipa