Es Tevi izkrāsošu no jauna
Es runāju Tev,
Mūsu dziesmu...
Es runāju Sev,
To, ko Tev nepateicu...
Kādēļ gan klusēt,
ja manas lūpas runā?
Kadēl gan gaidīt,
ja es protu iet?
Vairs nespēju minēt...
To dienu, kad kopā bijām!
Mirlis nav vienīgais,kas pazuda..
Lappuse no manas grāmatas,
Tik naiva un klusa - neatgriezās..
Bet krāsas mani gaidīja,
Lai sāktu zīmēt visu no jauna...
Es dzīvošu Sev,
savā pasaulē...
Es gaidīšu Tevi,
savā paspārnē...
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
StreetLife | 13:58 28.03.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Domāts bija nevis cilvēku izkrāsot, bet sev sākt zīmēt jaunu lappusi vēlreiz!
Otru cilvēku nevar izkrāsot un tas nav vajadzīgs, ja jau ir otrs cilvēks, kas man tuvs es pieņemu viņu tāds kāds ir, bet mani gan dažreiz nepieņem...bet tur jau cits stāsts...
Un jā, beidzot saprotu, ka pieņēmu tiešam pārāk daudz īpašību un tās vienkārsi uzpūtu, kuru nemaz otrā cilvēkā nebija...
Bet apsēstība paliek apsēstība.. :)
AliseKOko | 15:06 28.03.2008 | Atbildēt uz komentāru |
apsestiiba... ieradums.. tam visam ir ljoti liels speeks! :]
lilla | 15:44 28.03.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Tā fotogrāfija- ļoti patīk :)
janis19 | 17:03 28.03.2008 | Atbildēt uz komentāru |
jauks dzejolitis:)
REX | 13:52 28.03.2008 | Atbildēt uz komentāru |
Iedomu pasaule...
Otru nevar izkrāsot, to jāpieņem tādu, kā ir.
Ilgi par kādu domājot, piešķiram šim cilvēkam tik daudz īpašību, kas tam vispār nepiemīt...Ilgas deformē patiesību mums apkārt.
Tomēr mīlestības apsēstība ir skaista...:)