Personība ir robežjēdziens

...jo mēs nekad nezinām, kurā brīdī mūsu dzīve beigsies.

Tieši personība ir tas, kas mūs padara tik dažādus un unikālus. Atšķiras tikai veids, kā mēs to pilnveidojam un vai vispār to darām.
Mūsdienu pasaule ir tik piesārņota ar reklāmām, vardarbību, stresu un citām lietām, kuras lieki aizņem mūsu brīvo laiku un liek mums nemitīgi dzīties uz priekšu un palēnām ieslīgt dzīves rutīnā. Šāds dzīvesveids, kurā aizvien mazāk paliek brīvā laika, kuru veltīt sev, pavisam nemanot iznīcina visus ceļus uz personības pilnveidošanu. Varbūt tieši tāpēc, dažreiz labāk ir apstāties un padomāt, vai ir vērts tā nemitīgi skriet uz priekšu palaižot garām visas norādes mūsu ceļā un visas iespējas, ko dzīve sniedz.
Mūsu personību veido arī cilvēki mums apkārt – mūsu ģimene, draugi, paziņas, darba kolektīvs, katrs no jauna sastaptais cilvēks. Cilvēki ir kā ceļazīmes mūsu ceļā. Varam tās ievērot, varam ignorēt un paiet garām, bet ja kāda kļūst pārāk mīļa, varam to mēģināt paņemt sev līdzi un turpināt ceļu kopā, taču ne ar varu. Savu ceļu mēs nevaram mainīt, varam tikai izvēlēties, pa kuru taciņu doties uz priekšu, bet nekādā gadījumā nevajag apstāties, doties atpakaļ vai noklīst no ceļa. Savu personību mēs nemitīgi veidojam un savu ceļu mēs nemitīgi ejam. Tā, tāpat, kā mūsu ceļš, nestāv uz vietas, vai nu pilnveidojas vai lēnām „nomirst”. Mēs nekad nezinām uz kurieni aizvedīs mūsu ceļš un kad un kāds būs nākamais pagrieziens, kādas ceļazīmes pa ceļam ieraudzīsim un kāda izveidosies mūsu personība. Varam tikai mēģināt uz kaut ko tiekties darīt visu iespējamo, lai to sasniegtu. Neviens nezin kad tieši beigsies viņa ceļš. Tajā brīdī pārstās veidoties viņa personība. Ceļam nav ne ievada, ne nobeiguma, tas mūs pārsteidz nesagatavotus un neļauj līdz galam piepildīt to, ko visu mūžu cenšamies pilnveidot.
Ir jāprot savu personību pilnveidot. Katram ir jāmaldās pa dzīvi un jāmeklē principi, kurus vēlētos ievērot, jo ikvienam ir jāizvirza savas prioritātes. Klausoties un izlasot, ko saka citi, arī es esmu atradusi atziņas, kuras cenšos paturēt prātā. Gan to, ka no sliktajiem darbiem nekad neaizbēgsi, jo tie tevi vienmēr vajās, kamēr nebūs atdarīti ar kaut ko labu, gan to, ka laimi nevar paturēt tikai sev. Ir jāprot savu personību padarīt interesantu un labākais veids, kā to izdarīt, ir rīkoties spontāni, jo, jo vairāk mēs gudrosim un domāsim, jo vairāk maldīsimies un nespēsim atrast pareizo atbildi. Ar šo dzīves patiesību man bieži vien sanāk sastapties un kārtējo reizi saprast, ka tā tiešām ir.
Cilvēki nemitīgi uzstāda dažādas hipotēzes un meklē atbildes uz jautājumiem, it īpaši uz tiem, uz kuriem atbilžu nav. Vai personība ir robežjēdziens? Uzskatu, ka jā, jo robežas varbūt tikai kaut kam pabeigtam un līdz galam pilnveidotam. Personība tāda nekad nebūs, jo cilvēks visu mūžu var būt tikai ceļā uz personību, nekad nespēdams to pilnīgi piepildīt.
Nekas uz pasaules nav mūžīgs, pat pati pasaule ne. Viss nemitīgi attīstās, pārveidojas un rodas no jauna. Arī cilvēka mūžs kaut kad beidzas, tādēļ personība nevar būt pilnīgi piepildīta, jo mēs nekad nezinām, kurā brīdī mūsu dzīve beigsies.