Kā te gadījos

Pieklājība prasa jauniņajam, publikā parādoties, priekšā stādīties un cieņu sabiedrībai apliecināt.

Sen zināms, ka katrai cilvēka rīcībai ir vismaz divi motīvi – oficiālais, ko rumpis oficiāli cēli deklarē, pats sevi smuku rādīdams, un patiesais. Parasti, priekšā stādoties, pieņemts pavisam nopietni nosaukt oficiālo ierašanās iemeslu, bet viena bēda. Skatos, ka fotobloga publika pirms skaļākajiem valsts svētkiem palikusi tik nopietna, ka nu vairs nepavisam negribas kaut ko nopietni pat lasīt, kur nu vēl rakstīt. Tāpēc pirmssvētku gaisotnē izstāstīšu kā pie bikts visu patiesību, oficiālo variantu paturot nopietnākam laikam.
Tad nu tā.
Kad darba vieta man uzsauca braucienu uz Suvalku tirgu, sanāca radi un lika ņemt līdzi fotoaparātu - kulturāli ļaudis bez tā vairs nekur nebraucot. Paņēmu. Iesaiņoju labi, lai autobusā nenolietu ar... nu paši zināt, ar ko var noliet tādā braucienā.
Atbraucot radi sataisīja traci - kaut kādas bildes šiem vajagot! Sievastēvs paziņoja, ka tāds stulbenis kā es viņa bumbulītim (precīzi!) un zelta gabaliņam (mazāk precīzi) par prastu un beidzot pienācis laiks šķirties. Es gan domāju, ka tas laiks jau sen kā pienācis, bet negāju jau ar to kašķīgo veci strīdēties. Nokārtojām visu fiksi, fočiks kopā ar veco, tikai muļķim derīgo datoru palika man, bumbulīti radi aizvāca.
Tātad secinājums Nr. 1:
FOČIKS DOD BRĪVĪBU!
No prieka vairākas dienas saskandināju ar to jauko aparātiņu, bet iekšā gan tam neko nelēju – pašam labi garšo. Ieskatījos – tam visādas pogas, un tādā tā kā loģelī cipari rēgojas. Uz kuru pusi pagriežu, to uz aparāta dupsīša redzu. Nu man skola rokā, lai tik kāds vēl pasaka, ka esot neattapīgs. Pats atklāju: ja nospiež pogu – iznāk bilde! Kad noknipsēju kaimiņienes runci, viņa uzreiz pārstāja lauzties.
No tā secinājums Nr.2:
AR FOČIKU VAR ĀTRĀK DABŪT!
Nu priekiem nebija gala. Kamēr mēs ar kaimiņieni čiki- briki, runcis pie datora. A tur viņa portrets pretī. Tādu kūkumu uzmeta, aste stāvus gaisā, ņaud kā auru laikā, mēģina izplucināt ūsas un acis izskrāpēt, kad neizdodas (monitors vecs, stikls biezs) – ņaud vēl skaļāk. Pat man ar visu aizņemtību beidzot pielēca Nr3:
FOTOMĀKSLA IR PRIEKŠ KAĶIEM!
Sapriecājos, ka mūsu jautrība tā ilgi turpināsies, bet – kas tev to deva! Par citām bildēm runcis nelikās ne zinis – ne kūkumu taisīja, ne ņaudēja, pat plucināt nemēģināja. Nu posts un neraža. Nobijos, ka atsāksies vecā garlaicība, kaimiņiene arī sāka apnikt. Par laimi atklāju, ka labi ļaudis uztaisījuši fotoblogu. Urrā!
Publika te smalkāka par manu sievastēvu un nestāv klusu - visiem tā patīk kritizēt, slavēt un lielīties! Te sirdīgi izplūkā katru pasviestu bilžuku, pat neprasot, lai uz tās būtu plucinātāja paša ģīmis. Te veci runči pa reizei tāāādus kūkumus uzmet, kaķenes arī netrūkst, bet jaunie kaķēni ņaud tik žēli un melodiski. Pie tam galvenais - dara to pilnīgi par velti, ne piens ar kisku barību jāpērk, ne smiltiņas jāmaina kā kaimiņienes runčam. Te nu gan nav garlaicīgi, te ir forši!
Priecīgus Jāņus!