beigu sākums un sākuma beigas

Viņa tikko bija tikusi pāri iepriekšējām “attiecībām” , vismaz viņai tā likās. Savu uzmanību sāka pievērst kāds tiešām jauks puisis un tad visas domas par to iepriekšējo nelaimīgo “mīlestību” tika it kā noliktas malā. Kad viņi abi bija kopā, likās, ka nekas cits neeksistē, tikai viņi...

Tomēr kad meitene atnāca mājās tā patīkamā sajūta bija zudusi. Tagad viņa bija viena, tomēr tā jaukā puiša nepietrūka, trūka kas cits... trūka tas kretīns ar skaistajām acīm, tas, kura klātbūtnē sirds gandrīz izlēca pa muti laukā, kura klātbūtnē vēders apmeta deviņus kūleņus un kājās sāka ļodzīties uz visām debespusēm. Lai arī cik dīvaini tas būtu, bet viņai visu laiku trūka tikai viņš un viņa smaids. Likās, ka viņš ir ideāls, ja vien... ja vien viņam nebūtu vēl ducis citu meiteņu, ja viņa būtu vienīgā. Un tomēr... tajos mirkļos kad viņš viņu it kā pavisam nejauši apskāva viņa vairs nespēja domāt par to cik daudzu meiteņu sirdis viņš jau ir salauzis. Viņai gribējās kaut laiks apstātos šajā mirklī, bet viņa zināja, ka nekad nebūs tikai viņa, ka vienmēr būs vēl kāda...

Tajā mirklī iezvanījās telefons un pārtrauca meitenes domas, viņa pacēla klausuli un izdzirdēja tā jaukā puiša balsi. Visas domas atkal pagaisa kur nu kurā, tagad gribējās piedzīvot ko jauku. Lai gan viņa bija sev apsolījusi, ka kādu laiciņu neiemīlēsies, tomēr ne jau katru dienu tik superīgi un saprotoši puiši pievērsa uzmanību... Meitene sarunu ātri pabeidza. Viņai it nemaz negribējās iet uz rītdienas tikšanos, tomēr viņa bija to apsolījusi un jau no agras bērnības tika mācīta, ka solījumus tā vienkārši lauzt nedrīkst. Bet... noteikumi taču ir domāti lai tos pārkāptu. Nu labi, šoreiz nemaz nevajag pārkāpt, tikai apiet...



Zvanīja modinātājs...Viņa to izslēdza un gulēja tālāk. Pēc piecām minūtēm viņa uzlēca sēdus gultā: “Man taču jāskrien uz tikšanos!” Un tad pār viņu nāca atklāsme... Viņai nemaz negribējās šodien kaut kur iet un kāpēc gan viņa nevarētu aizbildināties ar aizgulēšanos? Tā bija laba doma un viņa nolēma to īstenot. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem viņa atkal iegrima saldā miegā...



Viņu pamodināja telefona zvans... Pulkstenis bija jau divpadsmit. Viņa samiegojusies pacēla klausuli un kāds viņu jautrā balsī uzrunāja: “Čau! Nu, kur tad Tu esi? Es jau gaidu.” Un tad viņa atcerējās par tikšanos. Tagad gan viņu pārņēma vainas apziņa... Viņa nožēlas pilnā balsī paskaidroja, ka aizgulējusies. Puisis gan nebija par to priecīgs, tomēr ļoti nedusmojās, viņš vien noteica: “Nekas, gan jau kādu citu reizi...” un nolika klausuli. Tiesa, viņa gan tā nedomāja, viņai negribējās nevienu reizi, nekad vairs. Jā, it kā viņš bija tik ļoti jauks, saprotošs, mīļš, bet... vienkārši negribējās. Varbūt viņš vienkārši nebija īstais cilvēks... Ar tādu domu viņa sevi vismaz mierināja. Tiesa, to, cik tāda iedoma ir iedarbīga, varēja rādīt tikai laiks...



Tās dienas vakarā viņi atkal sarakstījās. Sarunas tovakar tā īsti nevedās... Puisis gan visu laiku kaut ko jautāja un izteica dažnedažādus komplimentus, taču meiteni tas itin nemaz nesaistīja. Viņa katru reizi atbildēja arvien īsāk un īsāk. Viņai bija apnikuši puiša nebeidzamie glaimi, jo nekas taču uz priekšu negāja. Tiesa, pie tā lielā mērā bija vainīga arī viņa pati, jo tieši viņa bija vienmēr atteikusi. Bet tagad tas vairs nelikās tik svarīgi, jo ja jau viņš tiešām būtu piesaistījis ar kaut ko, tad taču viņa būtu gājusi jau no paša sākuma. Tomēr tā nebija. Kaut kas tieši otrādi – atgrūda. Dīvaini, jo it kā taču jauks cilvēks. Viņa nezināja ko domāt un vai vispār domāt. Neko negribējās, jo īpaši viņu, šīs te tik vienkāršās un reizē sarežģīti mokošās attiecības. Varbūt viņa vienkārši nebija gatava tam, ka kāds var teikt, ka viņa ir vienīgā un īstā, tas laikam nāca par ātru, jo kā gan cilvēku var iepazīt internetā un vienā tikšanās reizē? Tas taču ir stipri par maz. Vismaz viņa neko svarīgu pret šo puisi nejuta, viņai bija vienalga, gribējās tikai vienu – lai taču viņš beidz vienreiz runāt ar viņu, lai vienkārši liek mierā! Tomēr puisis nesaprata, domāja, ka tās ir vien kārtējās ambīcijas ar kurām nu jau bija palicis grūti cīnīties. Bet tomēr viņš negribēja meiteni “pazaudēt”.

Tomēr ar katru vakaru sarunas palika arvien blāvākas un blāvākas, drīz arī viņam apnika censties, apnika, ka visu laiku jāskrien kādam pakaļ. Tiesa, viņš vēl aizvien domāja, ka tās ir tikai viņas ambīcijas, kas drīz vien pāries, tomēr nepārgāja gan... Turpmāk viņi sarakstījās arvien mazāk un mazāk, līdz pārtrauca to pavisam...