tēja

cukurtrauki iedalās divās lielās pamatzortēs - vieni ir tādi, kur cukurs cipa izbirst vienas tējkarotes apjomā un vsjo, bet otrie ir tādi, kurus spilgti raksturotu teiciens - "maisam gals ir vaļā".

man šodien gadījās tas otrs.
-dzīve ir salda, tad es nodomāju.
-dzīve ir skarba, nodomāja kāds kešāks, nostājies pōzā, tādā, it kā šamo kāds grasītos aisspert.
-kas tas par kešāku?, nodomāja kāds sētnieks, atdarinādams sniega šķūri, tikai ar mazāku lāpstu un bez tās mirguļojošās lampiņas uz jumta.
-besij sētnieki ar visu savu sāli, nodomāja kāds pilnīgi nejaušs garāmgājējs, ar tādu gaitu, it kā staigātu pa sērskābi.
-ripoja akmens no kalna lejā, tādu apmēram teicienu nospēlēja priekšā vienai čiksai pleijers, tāds rōzā, ar baltu.
- ko teiks mamma?, nodomāja viens ķalis - vienkārši tāpatās, pilnīgā bezsakarā.
tikmēr es biju izdzēris savu enerģētiski uzlādēto tēju, kur pat citrons ar visu savu dīvaino nostāju nespēja neko prātīgu iebilst. tā arī viss beidzās. laimīgi.