visaptverošais "NEKAS"

nāvīgi slikti - jā, tālāk vari nelasīt.

par meiteni..
"..protamalieta -pēc visa labā nāk sliktais, un nav ko iespringt, vēlāk būs atkal labi. bet uz tādām dumjām iedomā labāk necensties izbraukt. pliekani. viss pliekani. klusums. bezspēks. apetīte!? -kas tā tāda? miegs.. ai.. labāk nerunājiet. nu ir. ir tas brīdis atkal pienācis, kad pārlieku jūtīgās, kaimiņmājas meitenei, ir sakrājies uz sirds par daudz. jā.. atlaistais matu garums, un nu jau vairs neko neizsakošais griezums, runā pats par sevi. viņas prātu nomoka viena doma. atbilde -alkahols!? monologs pārvēršas dialogā.. ar vēlvienu personu viņas galvā. izsmejoša balss -stulbene! tā nav izeja. tas nav risinājums. tā pirmā, mokpilnā un vārgā, tikko sadzirdamā balstiņa klusi noburkšķ -bet vismaz pagaidu variants gan.. tā var pastiept laiku. aizmirsties. abas balsis meitenes galvā vienojās. -nu labi. tad vispirms slīcinies alkaholā, tad saņemies un dari kaut ko. izmaini savu dzīvi. izmaini to kas ir apkārt. aizbrauc prom. nu tu taču zini, ne pirmo reiz tev tā.. un skaties. drīz jābūt kaut kam skaistam.. tagad tev būs spēka kaut ko radīt. meitene sāk runāt skaļi -skaistie vārdi samīti.. kaut kur mētājās pāris soļus aiz pašas spēkiem samītā motoriņa. un tad!? vaivaivai.. uz saplēstas kristāla imitācijas glāzes lauskas sagrieztais pirksts, ar visām silti pilošajām asinīm, liek apjaust, ka šis dvēseli plosošais periods, ir līdz riebumam patīkams... tā ir viņas stihija.. kad viss ir slikti, un liekas pašas debesis uzgāzīsies uz galvas, kad gribās raudāt un kliegt un varbūt pat kādu nogalināt.. varbūt pat sevi. bet nē.. pārlieku liela mīlestība un pieķeršanās sev. murgs. un doma patiesībā sen vairs nav. un laikam nebija. jo šis te prasija 3 stundas. jā..tā nu viņa izdzemdēja dažus teikumus, bettik un tā nespēj izteikt vārdos to sajūtu, ko gribēja pasniegt jums uz sudrabotas paplātes. slikti. ir tik ļoti tāds "nekas". saprāta pauze.."