Luga

Vilis. Alise.
Vēls vakars. Guļamistaba. Pustumsa. Fonā klusi strādā televizors. Alise guļ gūltā zem segas un domīgi skatās uz Vili. Vilis sēž uz krēsla pie gultas un pārskata darba papīrus.

Alise: Es gribu pieskarties tavam degunam, drīkst?
Vilis: Ak dies! Atkal tu āksties!?
Alise: Nē. Nopietni. Es gribu sajust tavu degunu.
Vilis: Kāpēc tieši degunu?
Alise: Nezinu...
Vilis: Nu skaries.
Alise: Nē. Es vairs negribu.
Vilis: Ārprāts!! Ko tu āksties!?
Alise: Es gribu nomirt.
Vilis: KAS?? Izbeidz lūdzu!!! Kas tā ir par spēlīti, ko tu tagad spēlē? Mīļā, kas notiek. Es nesaprotu...
Alise: Tāpēc es arī gribu nomirt. Uzvārīsi man tēju?
Vilis: Njā. Tev, kā vienmēr, izdodas sabojāt man garastāvokli. Kādu tēju dzersi?
Alise: Melno ar zvaignītēm un mēnestariņa uz tava vaiga.
Vilis: ???
Alise: Negribu tēju. Negribu tevi!!! Ej!!! Ej prom!!
Vilis: Mīļum...
Alise raud, paslēpusies zem segas.
Vilis: Mīļum. Nu paklau. Es taču tevi mīlu. Es ļoti ļoti tevi mīlu. Kāpēc tu tā? Pasaki man lūdzu!! Kas ar tevi notiek?
Alise: (joprojām raud zem segas) Tu neesi īsts.
Vilis: Nē taču, esmu īsts. Esmu šeit, tev blakus. Tu vari man pieskarties, vari mani redzēt, dzirdēt. Es esmu īsts. Saulīt, neraudi. Es esmu un vienmēr būšu tavs un tikai tavs.
Alise: Melis. Tu neesi īsts. Šeit nekas nav īsts. Tā ir tikai illūzija. Kārtējā illūzija. Un es, muļķe, cerēju, ka šoreiz, beidzot, atradu īsto pasauli.....
Vilis: Alise!!!! Kāpēc tu mani tā sāpini!?! Kāpēc tu tā runā!?!?!?!
Alise: Ardievu, mīļais....... ardievu mīļā illūzija....
Vilis: Paklau, saulīt. Labāk būs, ja tu tagad pagulēsi, bet rīt atkal aiziesim pie daktera Jansona. Labi? Atceries, kā viņš tev toreiz palīdzēja. Viņš ir jauks, laipns un profesionāls. (pie sevis) un ellīgi dārgs. (ceļas kājās) No rīta viņam piezvanīšu un pieteikšu vizīti. Labi, saulīt? Bet tagad paguli. Es tevi ļoti ļoti mīlu.
Klusums.
Vilis: Alisīt? Ļauj es tev iedošu buču...
Lēni noņem segu, bet Alises tur vairs nav, tikai maza, zila pērlīte, kā zvaigznes asariņa......

(iz arhīviem)