Bija kāda meitene...

bet šajā gadījumā diemžēl nepietiek tikai ar "piedod" ...

Bija kāda meitene. Viņa viņu nemaz neievēroja, līdz kādā dienā ieraudzīja viņu stāvam pie kafijas automāta un pērkam karsto šokolādi, un tad pēkšņi viņa saprata, ka vēderā lidinās šie tik ilgi gaidītie tauriņi. Arī viņš visu laiku skatījās un flirtēja, taču nekas vairāk. Varbūt tas bija labi, bet varbūt arī nē. Vēlēties kaut ko vairāk? Diez vai. Tā arī tas viss palika, karājoties gaisā, un vēlāk – pārgāja. Pēc kāda laika nāca tik ilgi gaidītais - viņš sāka pastiprināti pievērst savu uzmanību. Tikai šie tauriņi bija pazuduši. Viņi nekad nespēja šīs jūtas izjust vienlaicīgi. Tik tuvu, bet reizē tik tālu. Vienmēr blakus, bet nekad kopā. Mūžīgais flirts. Tā tas viss lēnām pagāja un tauriņi aizlidoja pavisam. Dažreiz uzmācās skumjas, bet tas tikai uz mirkli. Tad, apmēram pēc gada, meitene saprata to, kas bija noticis, to, kas vēl aizvien notika viņiem visapkārt. Ne jau viņa bija vienīgā, kurai tauriņi vēderā lidinās tieši viņa dēļ. Un ne jau viņa bija vienīgā, ar kuru viņš pārmija šos jaukos acu skatienus. Viņiem nebija nekā kopīga, nekā par ko runāt, bet vienmēr, vienam otru ieraugot, bija kāds spēcīgs un neizskaidrojams pievilkšanās spēks, kurš abus saistīja jau kopš pirmās satikšanās reizes. Viņa zināja, ka tas nav tā vērts, tomēr nevainīgais flirts sāka pārvērsties par ko vairāk. Un, lai arī viņa saprata skarbo patiesību, saprata, ka ar viņu tikai spēlējas un izmanto tāpat, kā vēl daudzas citas meitenes, viņa tur neko nespēja un diemžēl nu jau vairs arī nevēlējās mainīt. Laika gaitā, viņiem parādījās kopīgas intereses, sarunas, pieskārieni, glāsti, un tam pa vidu - mūžīgais flirts. Bet bija jau par vēlu. Viņš bija ļoti mainījies uz labo pusi, taču ... dēļ kādas citas. Kopā, ar kādu citi. Tagad iespējama vairs tikai draudzība. Viss bija zaudēts un nokavēts. Arī puisis pārdzīvoja, bet šajā gadījumā diemžēl nepietiek tikai ar "piedod" ...