desmit pirksti, vecīt!

Cik stulba gan ir sajūta, kad tev uznāk iedvesma, apskaidrība un vēlme tajā dalīties ar citiem, uzrakstīt rakstu no sirds, nospiest "publicēt" un pēc mirkļa saprast, ka kaut kas ir nogājis greizi un ne velna tavs raksts netiks publicēts! Un pat tu pati nekad vairs viņu nelasīsi, tikai atcerēsies un jutīsi tos momentus, fragmentus, kurus tik lieliski bija sanācis izteikt skaidri un precīzi. Tāpat kā tu nekad nedzersi no tikko no rokām izkritušas stikla glāzes, kura tavā acu priekšā saplīst gabaliņos - dažos lielākos, dažos mazākos, dažos pat neredzamos. Tu, protams, vari redzamos savākt, bet neredzamos gan ne. Un bez visiem glāze tomēr kopā neturās.

Stulbums. Neliela tukšuma sajūta.
Mans tēvs teiktu, ka tā ir zīme, ka nevajag. Bet es tam neticu. Es neticu zīmēm, es ticu tagadnei. Es vienalga nolēmu turpināt rakstīt, lai gan vairs ne ar tādu sparu un iedvesmu.
"desmit pirksti, vecīt!", tā saucās raksts. Nenoliedzami, to uzrakstījusi, jūtos labāk, gluži kā veicot ierakstu dienasgrāmatā. Es atbrīvoju to zvēru, kas manī mitinājās, bet jūs viņu tā arī neredzēsiet. Ieskrēja mežā ar vēja kājām. Jā, tieši tādām, kas neatstāj pēdas.