Mans veltījums Čakam

Dārgais Čak...

Reiz sēdēju es sētas stabā kā klusums pirms vētras, kā kaķis sētas stabā, kas no suņa skriedams - aizelsies...
Vērojot negaisa padebešus, kas kā zilganbalta cukurvate, sacukurojusies peld, tālumā saskatīju Čaku, kas kā mīļš un dārgs kā iecerētā tuvums, lēnām tuvojas suņa ielenktajam sētas stabam. Čaks nāca arvien tuvāk un tuvāk, un es paliku tik auksta kā tramvaja misiņa marga... Mūsu saruna nebija gara. Vārdi tam bira kā āboli steigā no apgāzta groza. Bet man pretī nebija ko sacīt. Sēdēju savā sētas stabā kā ūdeni mutē ieņēmusi nespēdama to norīt. Šīs sarunas durās kā stikli, kā rugāji kājā. Čaks piecas reizes noklepojās, paskatījās uz mani un ne vārda neteicis kā vismēmākais akmens vidzemes jūrmalā, lēnā solī aizgāja. Kāpēc tā? To vien var jautāt asajam vējam, kas pūš kā vijoles spalgākā stīga. Tad nu arī es nokāpu no sētas staba, kur šķiet, biju sēdējusi veselu mūžību. Stabs bija jau krietnu gabalu iestidzis zemē kā nagla manā sirds melnumā. Un man atkal gribējās raudāt, jo es sēdēju viena, kājas pie sevis tuvu pierāvusi, tik tuvu, cik tuvu vien var. Man bija palicis mans sētas krancis, kas kā izbadējies vilks pirmīt man dzinās pakaļ. Tagad jau tas bija mans visulaiku labākais draugs, tas bija draugs kā ekanomiskā spuldzīte, kura dega ilgi... Bet cik ilgi? Tas jau atkal ir pavisam cits jautājums. To es labāk atstāšu pie sevis un netāstīšu, tev, mans iedomu draugs, no lauku sētas, kas apsnigusi kā kumeļa acs baltums raugās manī, itkā kautko stāstīdama. Tikai atkal kā muļķe es nesapratu ko...
Mans sētas stabs uz kura sēdēju bija pārvērties naglā, kas kā asa adata dūrās pakrūtē. Un man ļoti sāpēja. Tik ļoti, ka nevēlējos atcerēties kā Čaks atnāca, un kā aizgāja... Tomēr kopā ar šo stabu biju pavadījusi visu dzīvi... Varbūt skan banāli, taču tāds nu ir mans stāsts. Varbūt tieši tagad tu to lasi, Čak. Jo tā arī vairāk es tevi nesagaidīju. Un nu manis jau vairs nav... Varbūt atsūti man kādu jauku vēstulīti pa elektronisko pastu, kas kā elektrības stabi asi, stalti stāv un muļķīgi smaida. Bet varbūt arī nesūti jo tad man atkal sāpēs...