Veltījums visiem naivajiem, tai skaitā arī man, kā arī aitām un cirpējiem

Visu savu apzināto dzīvi, ik pa brīdim, ar aizvainojumā savilktu ģīmi, esmu kratījis dūrīti mākoņu un kukuruzņiku virzienā, klusībā izsaucot retorisko un vecā labā perdeļa Kurta V. izsmieto jautājumu "Kāpēc es" ?? ;) Līdz kādā saulainā dienā, pirms pāris pāris gadiem es iepazinos ar sekojošu (arābu , japāņu, turkmēņu ..da vaever) stāstu. Un ticiet vai nē, šī stāsta morāles tiešums un domas dzidrums lika sirdij pukstēt daudz mierīgāk bet jautājuma adresāts tika nomainīts no Mr./Mrs. X aiz mākoņiem pret būtni manas vannasistabas spogulī.

Reiz senos laikos, kādā aukstā ziemas dienā veca sieva devās kalnos lasīt žagarus iekuram. Kalnu takas pašā malā , viņa pēkšņi ieraudzīja ledū iesalušu čūsku. Vecajai sievai palika čūskas žēl , tāpēc viņa lika to grozā un nesa uz savu pieticīgo mitekli kalnu pakājē. Visu ziemu vecā sieva kopa un rūpējās par pusdzīvo čūsku. Baroja ar kazas pienu un sildīja pie krāsns līdz tā atlaba.
Nesteidzīgi pienāca pavasaris, netālu no večas būdiņas, čūska laiski baudīja silto sauli. Kad vecā sieva, savus dienas darbus darīdama, gāja tai garām, čūska pēkšņi saliecās zvīņotā atsperē, strauji iztaisnojās un iedzēla savu nāvējošo indi vecās sievas miesā. Viņas acīs bailes mijās ar neizpratni un mirdama sieva jautāja: " Čūska, es baroju un rūpējos par tevi, es izglābu tavu dzīvību, kāpēc tu mani nogalini?" Un čūska atbildēja:"Kad tu mani atradi kalnos, kad nesi pie sevis uz mājām, vai tad tu nezināji ka esmu čūska?"