mona liza II

nu jā. garlaicīgi. sēžu viens pats un lūru uz divām vārnām, kuras savukārt nolūr uz visu pēc kārtas. arī uz kaimiņu. kaimiņš ir varen garlaicīgs tips un varbūt viņš arī ir visa sākums. pie žoga viņam atstutēts sagruvis skapis, kuru nesaremontētu pat Jēzus Kristus, arī tad kad vēl bija jauns un strādāja par galdnieku..

tad ir bez piecām trīs un es eju. tad es esmu centrā un tad man atkal jābrauc. nu re, es jau esmu iekšā, kur garlaicīga konduktōre savāc no manis trīdest sātus. ne vairāk un ne mazāk. tā arī par viņu vairs neko neesmu dzirdējis. viss.

un tad tas notiek, kāds trolejbuss krustojumā piestāj tieši mums līdzās un tur jau viņa sēž, te pat blakus. mūsu starpā ir stikli un vairāk nekā. sekundes sasprāgst un iziet no krastiem un laiks iegūst sev jaunu plūdumu. es skatos uz viņu un nespēju atrauties, kā tūkstošiem gadus kaldināts iedvesmas mirklis. viņa tikai smaida. acīs miers un savāds valdzinājums. viņa. un tad mēs šķiramies un es lūdzos no visa spēka, lai vēl tikai vienu reizi viņu redzētu, un mēs atkal esam kopā, lai nekad vairs neredzētos.. tagad gan viss. gaismas nodziest un atkal ir garlaicīgi.


1) tad es aizbraucu tālāk un man škiet, ka visi uz mani lūr. viņi zin ko es jūtu, tikai nespēj to izteikt vārdos. dzīve ir tikai spēle, kur pareizās kārtis ir laimīgo rokās.. tā arī viņu nekad vairs neredzēšu..

2)paga stop.
nē tā nedrīkst, es nedrīkstu nodot sevi un es cīnos. tad es esmu ārā un neizlaižu viņu no acīm, esmu ceļā un man veicās.. nu re, un es jau esmu iekšā..