lohi

nu vells tie autobusi ir sasodītas klaburkastes un dzelži. redziet es esot par vēlu atnācis. nu kam jūs to gribat iestāstīt? līdz ar to visa šitā rezultātā esmu uzvilkts un taisni tad, kad tik ļoti jāsteidzas. ņemu taksi un laižos miera vējos, ļaujot nodevīgi smīkņājošajam šoferim tālāk cirkulēt savu nepielūdzamo maršrutu, - bez manas līdzdalības.

..un tomēr viņa ir apaļa.. es nodomāju par kādu dūšīgu dāmu, ar dzērveņsārtiem vaigiem un dies vien zin kur pirktu mētelīti. tā arī nekad neesmu bijis tai cenu paradīzē. man kļūst garlaicīgi un uznāk miegs, vakardienas sapņi un prieks. mēs mīņājamies cauri sastrēgumam, kā tādi paunu nesēji, nekādi nespējot atrast ērtāko veidu, kā sainis nesams. saspringts miers visapkārt un es sev klusi pajautāju:
-kā tev iet, un tā tālāk?
-man viss labi, es atbildu pats sev.
-bet kā tev pašam?
-ai, zini, baigi sūdīgi..
-tas ir kā sūdīgi? tikko tak viss bij labi?
-da piegriezies, ka visiem viss labi, i nav par ko parunāt, un tādā garā.
-nu a kas tad ir tik sūdīgs, es atkal pajautāju.
-nu a kas tev par daļu? sieva dusmīga, darbā ar neiet.. nu karoče sūdīgi un vsjo.
-tev tak nav sievas, un darba arī tev pietiek..
-nu tad atšujies, un nav ko līst citu darīšanās, tu mani nezini un vispār, kas tu man tāds esi, ka vari tā izprašņāt?
nu gan lohs, es klusi nodomāju..
-da pats tu esi lohs..
-da jūs abi divi esat lohi, taksists klusi nodomā par diviem neveiksmīgiem gājējiem, kas iesprūduši starp joslām un ne vella netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ..